Kultras Rondo

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris. 11 stāsti par teātra dzimšanu un dzīvi" – šī grāmata jau nodēvēta gan par teātra mitoloģiju, gan atgriešanās grāmatu, jo marta otrajā pusē paredzēta teātra atgriešanās rekonstruētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā. Un vēl – esot jālasa visi stāsti kopā, jo tikai tā rodas pilna bilde. Kultūras rondo ierakstā uzklausām vairākus no 11 stšatu autoriem, kuri ir ne tikai aktieri. Studijā esam kopā ar JRT aktieri Vili Daudziņu, kuram grāmatā visapjomīgākais stāsts – „Mans cilvēkpētniecības institūts”. Pirms runāt par grāmatu, Vilis Daudziņš atklāj, ka pirmās pirmizrādes, atgriežoties Lāčplēša ielas ēkā, būs „Hazāru vārdnīca” Lielajā zālē, kur piedalīsies visa teātra trupa, „Melnais gulbis” Jaunajā zālē, izrāde, kas veidota pēc Dostojevska „Idiota” motīviem, un izrāde bērniem Mazajā zālē „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Nesen klajā nākusi Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) veltīta grāmata "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit s

Sazināmies ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu, kura dalās iespaidom pēc Dāvja Sīmaņa filmas „Marijas klusums” pasaules pirmizrādes Berlīnes kinofestivālā. Savukārt Dārta Ceriņa Berlīnē uzklausīja Barbaru Vurmu, festivāla "Foruma" sadaļas, kurā arī iekļauta Dāvja Sīmaņa filma, vadītāju. Viņa skaidro un komentē, kā notiek filmu atlase festivālam. Dārta Ceriņa: Varbūt varat pastāstīt par "Forum" sadaļas īso vai garo vēsturi? Šobrīd programmai ir vairāk nekā 50 gadu, tai tiekot iedibinātai 1971. gadā, un kā šis gads joprojām iemieso tās vērtības, kuru dēļ programma tika izveidota? Barbara Vurma: Tas ir sarežģīts jautājums, jo šis ir mans pirmais gads, strādājot kā programmas vadītājai un galvenajai kuratorei. Parasti šo jautājumu man uzdod vienīgi iepriekšējo gadu kontekstā, bet runāt par plašāku vēsturi man ir grūti, jo pati pievienojos "Forum" sadaļas cienītāju lokam divtūkstošajos gados. Taču, jā, tā ir sadaļa, kuru apvij daudzas leģendas – neteiktu, ka tie ir mīti, jo tie ir kļuvuši par reāliem kino faktiem – jo

''turi mani cieši" - solo izrāde Ģertrūdes ielas teātrī, kuras režisors, idejas autors un izpildītājs Artūrs Čukurs ir sestdienas Kultūras rondo studijā, lai pastāstītu par savu skatuvisko poēmu un komentētu raidījuma nedēļas citātus. Šonedēļ Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Artūra Čukura soloizrāde “turi mani cieši”. Vizuālā teātra estētikā veidotā skatuviskā poēma objektiem un zemes pievilkšanas spēkam ir vienlaikus personisks stāsts un kolektīvs veltījums atmiņām, kuras nesam sev līdzi. Lietu nozīmi bieži ieraugām vien brīžos, kad mūsu attiecības ar tām pārtrūkst. Izdegusi spuldzīte, sadragāts viedtālruņa ekrāns vai nolūzis kurpes papēdis ļauj apjaust, cik ļoti paļaujamies uz lietām mums apkārt, un atgādina par mūsu savstarpējo atkarību. Izirstot draudzībai, pārtrūkstot ilgstošām attiecībām vai zaudējot tuvinieku, mēs atskārstam ko līdzīgu – šķiršanās ļauj mums ieraudzīt zaudēto un novērtēt to no jauna. “turi mani cieši” ir atmiņu ainavas fragments un personīgs stāsts par senu šķiršanos un i

Uz Latvijas teātru skatuvēm uzplaucis sports: nesen Valmierā skatuves dzīvi sāka stāsts par soļotāju Jāni Daliņu, bet Liepājas teātrī rītvakar, 17. februārī,  pirmizrāde stāstam par Latvijas bobsleja pirmsākumiem jeb, kā to dēvē izrādes veidotāji, “dokumentālam varoņeposam”  ar nosaukumu “Latviešu raķetes”. Režisoru Regnāru Vaivaru piesaistījusi par Latvijas bobsleja “tēvu” sauktā trenera Rolanda Upatnieka neparastā personība, un stāsts par cilvēku aiz sporta virsrakstiem, medaļām un sekundēm aizrāvis arī teātra aktierus. Māra Rozenberga topošo izrādi skatījās kopā ar vienu no stāsta prototipiem – bobslejistu Zinti Ekmani, un sižetā dzirdēsim arī viņa iespaidus par redzēto. Bobslejists Zintis Ekmanis vēl pirms izrādes mēģinājuma telefonā rāda, kā izskatījās slavenais VEF bobs, ko bobsleja pasaulē 80.gados iesauca par “raķeti” un kas iedvesmojis arī Liepājas teātra izrādes nosaukumu. “Tā galvenā ideja bija uztaisīt [bobu], cik vien maziņu var, lai gaisa pretestība būtu pēc iespējas mazāka. Apsēdināja [Jāni

Kultūras rondu kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu pārrunājam Oksanas Zabužko eseju izlasi “Planēta Vērmele”. Tās ir skaudras, pamodinošas un vajadzīgas esejas, lai mēs, iespējams, paguruši un pie kara pieraduši, tomēr spētu saglabāt modrību 24. februāra priekšvakarā – dienā, kad pirms diviem gadiem Krievija uzsāka pilna mērogu karu Ukrainā. Oksanas Zabužko izlases pamatā ir 2020. gadā Kijivā iznākušais eseju krājums "Планета Полинь", tomēr īpaši latviešu izdevumam esejas atlasījusi pati autore, papildinot krājumu ar divu pēdējo gadu laikā presē publicēto, piemēram, eseju "Ko var mācīties no lielā blefa", kas 2022. gada martā publicēta "Times Literary Supplement", jau tulkota vismaz 23 valodās un sacēlusi īstu vētru Rietumu slāvistikā. Kas Māru Poļakovu mudina tulkot gan Oksanas Zabužko, gan citu mūsdienu autoru darbus un kā tam pietiek spēka? "Pienākuma apziņa. Tas tagad izklausīsies šausmīgi augstprātīgi, bet kaut kādā mērā misijas apziņa. Man bail, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs, neviens cits manā

Nesen klajā nākusi grāmata „Rucavas sievu stāsti”. Tā ir grāmata ne tikai rucavniekiem, bet noderīga tradīciju kopējiem, kā dzīves prasmes mācīties no savas dzimtas, no bērnības atmiņām un pašu piedzīvotā. Janvāra beigās grāmatas atvēršana tika svinēta arī Rīgā, un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā sastapās tradīciju kopēji, pētnieki un interesenti. Ar grāmatas „Rucavas sievu stāsti” autorēm, māsām Māru, Ingu un Daci Tapiņām norunājām tikties īsi pirms grāmatas atvēršanas, un kad visas trīs krāšņajos Rucavas tautastērpos nāk man pretī bibliotēkas ātrijā, tas ir tik varens, cēls skats, nevar ne acis atraut. Vispirms stāsts par to, ko var izlasīt jaunajā grāmatā. Māsas Tapiņas atgādina par neformālās organizācijas „Rucavas sievas” dibināšanu 2011.gada 11. novembrī, arī par Rucavas tradīciju kopējas Sandras Aigares rosinošo klātbūtni. Kas tad ir Rucavas sievas, visas, kas dzīvo Rucavā un kaut ko grib darīt? Grāmatas atvēršanas svētkos muzicēja un stāstus stāstīja jaunās paaudzes rucavnieki, starp

Interesējamies, kas jauns „Danču krātuvē”, kur tapušas četras jaunas danču burtnīcas, to vidū arī „Atašienes danči.”  Iepazīstina Sandis Zučiks, biedrības „Danču krātuve” dibinātājs un vadītājs, un Atašienes folkloras kopas „Vīraksne” vadītaji Madara un Ingus Paegļi.

„Rīgas biržā” no 17.februāra būs skatāma neliela, bet vizuāli aizraujoša un jaunām zināšanām piesātināta japāņu mākslas izstāde „Tōkaidō ceļš”. Tajā eksponēti vieni no „Rīgas biržas” Āzijas mākslas kolekcijas dārgumiem – desmit slavenā 19.gadsimta japāņu mākslinieka Utagavas Hirošiges un viņa mācekļa Hirošiges II grafikas. Izstādes nosaukums „Tōkaidō ceļš” tiek rakstīts ar diviem garajiem „ō” burtiem, tāpēc sākumā ar kuratori Kristīni Mileri, kura mākslas muzejā „Rīgas birža” pēta Āzijas mākslas kolekciju un labi pārzina tās terminoloģiju, raugām noskaidrot paša nosaukuma izcelsmi un izrunu. Šis ceļš, kas izstādē muzeja Boses zālē simboliski vijas pāri tālākajai sienai un dabā ved vairāk nekā piecsimt kilometrus gar jūras krastu garām Japānas simbolam – Fudzi kalnam – 17. līdz 19.gadsimtā bija nozīmīgākais ceļš, kas savienoja Kioto un Edo jeb šodienas Tokiju. Fudži jeb Fudzi kalns redzams arī vairākās mākslinieka Utagavas Hirošiges grafikās, kas izstādītas „Rīgas biržā”. Tieši viņš 19.gadsimta vidū bija pi

„No Parīzes līdz Berlīnei” tāds nosaukums kamermūzikas koncertam, kas jau rīt, 15. februārī, izskanēs Lielajā ģildē un ko sagatavojuši Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķi. Koncertprogrammā iekļauti Francijas un Vācijas komponistu seksteti pūšaminstrumentiem un klavierēm. Gandrīz visi no programmā iekļautajiem opusiem Latvijā skanēs pirmo reizi. Mēģinājums rit Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, kur uz skatuves klavieres un piecas nošu pultis. Kopīgā kameransamblī muzicē  Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi: flautiste Egija Sproģe, obojists Egils Upatnieks, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Raimonds Gulbis un mežradznieks Māris Evelons, pie klavierēm pianiste Evelīna Jēkabsone. Viņa ir arī viena no koncerta idejas autorēm. Koncertā skanēs franču komponista Fransisa Pulenka Sekstets klavierēm un pūtēju kvintetam, kas mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem un populārākajiem konkrētā žanra darbiem. Vēl programmā iekļauts franču komponistes Luīzes Farenkas (Farensa) Sek

“Scēna”- vizuāli izteiksmīga fotogrāfa Arņa Balčus grāmata, kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai. Kultūras rondo studijā - Arnis Balčus un viens no grāmatas varoņiem Kristiāns jeb Metalurga.    14. februārī ar īpašu mūzikas un mākslas programmu klubā "Depo" tiks atklāta Arņa Balčus grāmata "Scēna", kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai, informēja grāmatas izdevēji. Par scēnu sauc jauniešu kopienu, kas izveidojusies ap jaunu alternatīvās mūzikas grupu kā "Nikotīņi", "Pauls Raimonds", "ŠŅK" koncertiem Rīgas klubos "Depo" un "Republika", reizēm arī "Lastādijā" un "Ādmiņu 4". Scēna nav tikai mūzika, tā ir kā platforma socializācijai, radošām aktivitātēm, daži to sauc pat par savām mājām. Grāmatas kodolu veido teju divsimt Balčus fotogrāfijas, kas uzņemtas vairāku gadu garumā, kā arī pašu grāmatas varoņu zīmējumi, kopā veidojot krāšņu, spilgtu, neparastu, taču arī tiešu un raupju uzstādījumu par šodienas jauniešiem, kuriem ir grūtības iekļauties sabiedrībā. Pērn "ISSP Galerijā" bija sk

Zīmējums kā daudzveidīgs un pašpietiekams vizuālās mākslas veids sevi pieteicis Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT” Vecrīgā, kur pašlaik skatāma zīmēšanas praksei veltīta izstāde „Pāreja”. Tā tapusi akadēmijas studentu un pedagogu sadarbībā, lai izceltu mūsdienu zīmējumu akadēmijas procesā un rosinātu sarunu par redzes fenomenu autora radošajā darbā. Eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT”, kas Vāgnera ielā Vecrīgā darbojas jau ceturto gadu, viesojos īsi pirms jaunās zīmējumu izstādes atklāšanas. Vēl notiek pēdējie priekšdarbi, kopā rosās Mākslas akadēmijas studenti un pasniedzēji. Ideja par izstādi radusies pasniedzējas Elīnas Zundes vadītā Zīmēšanas kontekstuālās kompozīcijas kursa gaitā.  „Tur mēs satiekamies tie, kas ir ar vēlmi un degsmi zīmēt – par un ap akadēmisko zīmējumu, bet ko zīmējums vēl var pateikt? Kopā ar studentiem mēs nolēmām, ka ir jātaisa izstāde, jo katram atsevišķi darboties ir viens, bet kopīga izstāde paver pilnīgi citas iespējas. Manuprāt, tā ir arī lie

Gleznotāja Rūdolfa Piņņa daiļrade izstādē “Es dzīvoju krāsās” un Latvijas mākslas klasikas sērijā, kuru izdod „Neputns”. Kultūras  rondo studijā izstādes kuratore un grāmatas autore – Dace Lamberga. Līdz 28. aprīlim mākslas centra “Zuzeum” Mazajā izstāžu zālē ir skatāma Rūdolfa Piņņa darbu izstāde “Es dzīvoju krāsās”. Ar šo izstādi mākslas centrs aizsāk jaunu izstāžu konceptu, kur Mazā izstāžu zāle tiek izmantota kā neatkarīga mākslas telpa – baltais kubs, ļaujot apmeklētājam padziļināti ielūkoties viena autora mākslas pasaulē. Izstādē tiks eksponēti 30 mākslas darbi no Zuzānu kolekcijas, kas radīti laikā no 1936. līdz pat 1990. gadam un ļauj ielūkoties dažādos Rūdolfa Piņņa daiļrades posmos. Izstādes kuratore ir Dace Lamberga, izstādes scenogrāfs – Reinis Liepiņš un arhitektu birojs “Sudraba Arhitektūra”. Grāmatu veidot Daci Lambergu uzrunājusi Laima Slava, izdevniecības "Neputns" vadītāja, un tā lēnām tapa sērijā "Latviešu mākslas klasika". Tā nav saistīta ar kādu mākslinieka jubileju.  "Kad apzināju Pi

Cikla „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā” epizodi veltām mākslinieka interesei par Austrumu zemēm un kā tas atspoguļojies viņa darbos.  Uzzināsim par vēl citām interesēm un talantiem, ar ko bijis apveltīts Jāzeps Grosvalds. Tiekamies ar mākslas vēsturnieku Eduardu Kļaviņu, monogrāfijas „Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” autoru.   Izzinot vēl dažas Jāzepa Grosvalda daiļrades šķautnes, sāksim ar Austrumu tēmu, kurai Jāzepa Grosvalda daiļradē ir būtiska vieta. Kā zināms, 1918.gada sākumā, iestājoties angļu ekspedīcijas korpusā, Grosvalds devās karagājienā uz Persiju un Mezopotāmiju. Šajā laikā mākslinieks radīja akvareļus, kas veido „Persijas ainu” sēriju. Eduardam Kļaviņam vispirms vaicāju, kā skaidrojama Jāzepa interese par Austrumu zemēm, vai tā bija nejauša? Eduarda Kļaviņa monogrāfija par Jāzepu Grosvaldu  (Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla) klajā nāca 2006.gadā izdevniecībā „Neputns”, un ir apjomīgs pētījums par vienu no Latvijas 20.gadsimta sākuma spilgtākajām personībām mākslā. Interese par Gro

Līdz 16. februārim notiek Kultūras ministrijas rosinātā sabiedriskā apspriešana par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu un Filmu likumos. Kultūras rondo kopā ar ieinteresētajam pusēm pārrunājam sabiedriskajai apspriešanai nodotos grozījumus likumos, kas līdzētu no straumēšanas platformu gūtās peļņas novirzīt papildu līdzekļus Latvijas audiovizuālā satura veidošanai.    Sabiedriskajā apspriešanā ir nonākuši Kultūras ministrijas (KM) rosinātie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu un Filmu likumos, kas paredz Latvijā pieejamiem abonējamiem kino un raidījumu straumētājiem pienākumu veikt iemaksas, lai finansētu vietējā audiovizuālā satura veidošanā. Plānots piemērot 3,5% no abonēšanas maksas ieņēmumu daļas, kas gūta Latvijas tirgū. Finansējums tiktu novirzīts Nacionālajam kino centram kvalitatīvu pašmāju filmu, seriālu, raidījumu veidošanas konkursiem. Priekšlikumus sabiedriskās apspriešanas ietvaros KM gaidīs līdz 16. februārim. Diskutē Nacionālā Kino centra direktore Dita Rietuma, producents

Marija Leiko - Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē ""Skatuve" ugunī" un topošaja Dāvja Sīmaņa filmā „Marijas klusums”, kas pirmizrādi piedzīvos Berlīnes festivālā. Rīgā dzimusī aktrise Marija Leiko spēlējusi vācu teātrī un vācu mēmajā kino. Bijusi kreisi noskaņota un kopā ar vīru, režisoru Jāni Gūteru, devusies prom no Vācijas pēc Hitlera nākšanas pie varas. Meklējot mazmeitu Noru, nokļuvusi Maskavā, kur sāk spēlēt latviešu teātrī „Skatuve”. 1937. gadā visus teātra aktierus apsūdz un nošauj, arī Mariju Leiko. Skatuve un ekrāns ir viņas stihijas. Skatuve un ekrāns šodien stāsta par viņu. Dāvja Sīmaņa filma „Marijas klusums” pirmizrādi piedzīvos 18. februārī Berlīnē. Čehova Rīgas Krievu teātrī jau skatāma izrāde ""Skatuve" ugunī". Kas bija Marija Leiko un kas noteica viņas izvēles, arī izvēli uz ilgāku laiku palikt Maskava? Raidījumā Kultūras rondo skan fragmenti no diskusijas "Savējais starp svešiem", kas notika teātrī, sarunājās filozofs, sociologs Vents Sīlis un kinozinātniece Elīna Reitere, bet studijā sar

"Pīters Pens. Sindroms". Par kopdarbu ar režisoru Dmitriju Krimovu un laumiņas tēlu iestudējumā saruna ar Nacionāla teātra aktrisi Ditu Lūriņu.

Iznākusi literatūrzinātnieka un rakstnieka Valentina Lukaševiča grāmata latgaliešu valodā "Dienvidlatgales stāsti". Tajā 39 stāstos autors ceļo telpā un laikā, iepazīstinot lasītājus ar bezlielpilsētu Latgali, ko viņš iepazinis savos kājāmgājēja piedzīvojumos. Autora Latgale ir pauguriem un ezeriem klāts zemes pleķītis ar skaistu dabu, interesantu vēsturi un kolorītiem cilvēkiem.  „Sauleskalna iela un Sauleskalna ielas krastā ir Šokolādes kalns. Te ir taka, un pa šo taku vasarā varēja uzkāpt.” Ar rakstnieku, novadpētnieku un literatūrzinātnieku Valentinu Lukaševiču tiekamies Šokolādes kalna pakājē. Gareniskais paugurs Krāslavas nomalē ir viens no 39 pieturpunktiem Valentina Lukaševiča nupat iznākušajā grāmatā „Dienvidlatgales stāsti.” Šokolādes kalnu – iespējams, garšīgāko vietvārdu Latgales kartē – apvij vairākas leģendas. „Šajā vietā pirms simts gadiem tikušies, no pilsētas gājuši, varbūt ne ziemā, bet siltākā laikā, jauni puikas un meitenes, tā teikt, baudīja dabu un puikas deva meitenēm šokolādi. Tāpēc

Dejas izrāde "Klātbūtnē" ir deju grupas "Ritms" 55. jubilejas gada lielais notikums. Kustības un mūzikas valodā  izjusts stāsts par dabas īpašo klātesamību cilvēka dzīvē. Izrādes idejas autore un horeogrāfe ir deju grupas "Ritms" vadītāja Elīna Gaitjukeviča. Izrādē kopā ar dejotājām piedalās koklētāju ansamblis "Cantata" un mūziķi. Pirmizrāde pavisam drīz – 12.februārī  VEF Kultūras pils lielajā zālē. Rit dejas izrādes mēģinājums  kopā ar mūziķiem  un koklētāju ansambli "Cantata". "Ritma" dejotājas izdejo atsevišķas izrādes ainas,  dejas pasniedzējs  Dmitrijs Gaitjukevičs precizē satvērienu, arī Elīnai Gaitjukevičai, "Ritma" vadītājai vēl kāds precizējums jānodod gan dejotājām, gan gaismu māksliniekam. Pārtraukumā  uzklausu izrādes idejas autori un horeogrāfi Elīnu Gaitjukeviču, kura atklāj, ka izrādes iecere briedusi vairākus gadus. Izrādes muzikālo partitūru veido komponista Ludovico Einaudi muzikālais cikls „Elementā”, kuru īpaši kokles skanējumam aranžējis mūziķis Aigars Raumanis. Izrādē piedalās koklē

Par Baltijas laikmetīgās dejas ainas daudzveidību un dejas izrāžu programmu gaidāmajā „Baltijas Dejas platformā 2024” Kultūras rondo saruna ar dejas kritiķi un Latvijas Dejas Informācijas centra vadītāju Intu Balodi, Baltijas Dejas platformas producenti Inu Ločmeli un horeogrāfi Līgu Ūbeli. No 9. līdz 11. februārim Rīgā norisināsies "Baltijas Dejas platforma 2024" – trīs Baltijas valstu kopīgi kūrēts notikums, kas iepazīstinās ar jaunākajām Baltijas reģiona laikmetīgās dejas izrādēm un māksliniekiem gan plašu publiku, gan kultūras profesionāļus. Šis būs jau trešais šāds Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbības pasākums. Baltijas Dejas platforma trīs dienu garumā ciešā mijiedarbībā pulcēs laikmetīgās dejas mākslas pārstāvjus un māksliniekus. Programmā būs iespēja redzēt deviņas laikmetīgās dejas izrādes (trīs no katras Baltijas valsts) un 15 mākslinieku prezentācijas (piecas no katras Baltijas valsts). Skatītājiem tā būs iespēja iepazīt jaudīgus dejas darbus vai topošu darbu ieceres, ko atlasījusi starptau

„Kur lai paslēpjās!” – māksliniekam Robertam Stārostam 1954.gadā tas bija izmisuma kliedziens ar izsaukuma, nevis jautājuma zīmi. To par pamatu jaunai izstādei ņēmis mākslas centrs „Zuzeum”, nosaukumā apzināti atstājot gramatisku aplamību – vārds „paslēpjās” rakstīts ar garo „ā”, kā to lietojis arī pats mākslinieks. Izstādē vienkop skatāmi vairāki simti mākslas darbu, kas tapuši padomju okupācijas laikā un uzdod arī šodien aktuālus jautājumus par mākslinieka izvēlēm ārējas nebrīves apstākļos. Ideja par padomju okupācijas gados tapušai Latvijas mākslai veltītu izstādi, kas aptver piecas desmitgades no 1945. līdz pat 1990.gadam, pieder mākslas centram „Zuzeum”. Izstādes kuratore ir gleznotāja Sandra Krastiņa, ar kuru tiekamies vēl topošajā izstādē. Izstādi Sandra Krastiņa veidojusi kā māksliniece, nevis mākslas teorētiķe. Aptvert tēmas plašumu palīdzējusi arī pieredze Mākslinieku savienībā divtūkstošo gadu sākumā. Veidot izstādes scenogrāfiju kuratore uzaicinājusi arhitektu Reini Liepiņu un viņa biroju „Sud