Radio Maz? Las?tava

Andris Dzenītis ir mūsdienu latviešu komponists, kuram tagad pieder arī eseju krājums "Es esmu, manis nav". Andra Dzenīša esejas izdevis "Neputns". Nav jau tā, ka komponisti nav bijuši arī literāti – pārskatāmā pagātnē izcils piemērs ir Marģeris Zariņš, bet mūsdienās – Gundega Šmite, kaut gan Andris Dzenītis pārsteidz ar ļoti privātām atklāsmēm. Viņa esejās ir gan sāpe par mūsdienu mūzikas vienīgo atskaņojumu un rutīnu, kas ar laiku iezogas komponēšanā, pieredze vizuālā mākslā, sākot no Dārziņskolas gaiteņiem līdz Ventspils izstādei un darbu transportēšanai pēc izstādes, amatiersociālantropologa pētījums par tinderi. Lasītavā Gundars Āboliņš lasa pa gabaliņam no katras nosacītās eseju tēmas. Ir arī neliels ekskurss M6 vēsturē (kolorītākie apmeklētāji, cenas, radošo ļaužu paradumi un personīgie novērojumi). Pie tam, grāmatas vāks pieļauj nosaukumu izlasīt arī citādā kārtībā... Raidījumu atbalsta:

Latvijas Nacionālā bibliotēka izdevusi grāmatzinātnieka Viestura Zandera sastādīto apjomīgo grāmatu "Ansis Gulbis. Raksti. Vēstules. Atmiņas". Grāmatizdevējs Ansis Gulbis savu izdevējdarbību 1903. gadā sāka ar Gētes rakstiem un noslēdza ar enciklopēdiju "Latviešu konversācijas vārdnīca", kuru apgāds turpināja izdot arī pēc Anša Gulbja nāves 1936.gadā. Beidzis Bigauņciema pamatskolu, tālāk izglītojies pašmācības ceļā un praksē, Ansis Gulbis kļuva par vienu  no ietekmīgākajiem latviešu grāmatniecības procesu veidotājiem. Viņš izdeva "Universālo bibliotēku", "Raiņa dzīvi un darbus", daudz sarakstījies ar Raini un Aspaziju. Ja grāmatu izdeva Ansis Gulbis, tā jau bija literatūras vērtības zīme. Pie tam - viņam ir svarīga loma ne tikai grāmatniecībā, bet arī presē, kā arī, dibinot Latvijas grāmattirgotāju un izdevēju biedrību. Anša Gulbja vēstules, atmiņas un rakstus lasa Gundars Āboliņš, par grāmatizdevēju Ansi Gulbi stāsta Viesturs Zanders.     Raidījumu atbalsta:

Jaunais aktieris Ritvars Toms Logins atzīst, ka ar Entoniju Hopkinsu viņam visvairāk saistās filma "Tēvs", kaut gan tagad, pēc Hopkinsa memuāru izlasīšanas, viņš atkal labprāt noskatītos slaveno "Jēru klusēšanu". Sers Filips Entonijs Hopkinss saviem memuāriem devis virsrakstu "Mēs ar visu tikām galā, mazais". Tā viņam gribētos uzsaukt tam trīsgadīgajam zēnam fotogrāfijā, kuram smiltīs nokritusi ledene. Tā ir viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām, kas iemūžināta fotogrāfijā. Toreiz viņš dabūja citu ledeni, un tētis nomierināja. Pēc daudziem gadiem, kad viņš filmējās franču režisora Floriana Zellera filmā "Tēvs", tēlojot vecu vīru, kurš cieš no demences, Hopkinss jutis, ka pārtop par savu tēvu viņa dzīves beidzamajās dienās: tukšs skatiens, pavērta mute, iedomāti tēli un balsis… Par lomu filmā "Tēvs" 83 gadu vecumā Entonijs Hopkinss saņēma "Oskaru", kaut gan nav īsti korekti teikt – saņēma, jo viņš, baidoties inficēties ar Covid-19, ceremoniju togad neapmeklēja, pie tam bija pārliecināts, ka balvu viņam nep

Andrē Agasi bērnībā gribēja spēlēt futbolu, bet tēvs bija nelokāmi nolēmis viņu tenisista karjerai. Kaut arī tēva metodes bija nežēlīgas, Andrē Agasi kļuva par profesionālu tenisistu, olimpisko čempionu, astoņu "Grand Slam" titulu ieguvēju. Viņš izpelnījies šķirkli arī mūsu Nacionālajā enciklopēdijā, kuru rakstījis sporta žurnālists un tenisa speciālists Māris Rīmenis. 2009. gadā tenisists izdeva savu autobiogrāfiju "Atvērts" ("Open"). 2010. gadā grāmata uzvarēja Britu sporta grāmatu apvienības (British Sports Books) autobiogrāfiju kategorijā. 2018. gadā izdevums "Esquire" to ierindoja pasaulē 30 visu laiku labāko sporta grāmatu skaitā. Līdz 2021. gadam grāmatas peļņa bija vairāk nekā miljons ASV dolāru. Grāmata kļuva par iedvesmu 2024. gada sporta drāmai "Sāncenši". Tagad Agasi memuāri izdoti arī latviešu valodā izdevniecībā "Helios" ar nosaukumu "Atklāts". No angļu valodas tulkojusi Kristīne Spure, ar kuru iepazīstamies Radio mazās lasītavas studijā. Viņa atklāj, ka lielākais pārbaudījums bijis tenisa ža

"Manas demences hronika" nav padomu grāmata par mentālo veselību, kaut gan ko derīgu var atrast arī par atmiņu un vecumu. "Manas demences hronika" ir rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska, kā viņš pats raksta, piezīmes, kurās ".. es grasos rakstīt par demenci, par sevi, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un Staļinu". Būs arī par Raini, jo etniskais krievs Roalds Dobrovenskis 13 gadus studēja Raiņa materiālus muzeja krājumā un uzrakstīja romānu "Rainis un viņa brāļi". Dobrovenskis ir paradoksālas domāšanas meistars, viņa izglītībā ir gan Maskavas valsts kora skola, gan Maskavas konservatorija, gan Augstākie literārie kursi Maskavā. Tur viņš iepazinās  ar Veltu Kaltiņu un kopš 1975. gada dzīvo Latvijā, brīnišķīgi runā latviski, raksta gan joprojām dzimtajā valodā, bet savā "Facebook" profilā liek brīnišķīgas fotogrāfijas no sava fotoarhīva. Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" tulkojuši Gundega Blumberga un Gundars Āboliņš, izdevusi "Zvaigzne ABC". Par Roaldu Dobrovenski un viņa dzīvesbiedr

Marts vienmēr būs Aspazijas mēnesis, jo šajā mēnesī svinama viņas dzimšanas diena. Vai Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā,  Kastaņjolā vai kādā dzejas grāmatā. Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" iznākusi romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...", uzjundījot arī jautājumu, ko nozīmē mūsdienu rakstniekam būt kādam citam jaunā tekstā. Inga Ābele apjomīgo romānu audusi kā audeklu tiešā un metaforiskā nozīmē – caur audekliem, valodu un dažādām balsīm. Radio mazajā lasītavā saruna ar rakstnieci Ingu Ābeli un fragmenti no romāna "Mīlamā" – par to, kā Aspazija vienā vakarā kļuva slavena, par Jelgavu, Doru un arī "neciešamo tantiņu". Ingas Ābeles romānu "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:  

Vai nostalģisks skats ar nacionālā līmeņa avīzi pie brokastu kafijas pieder tikai bagātajām Eiropas valstīm?  Vai (atmetot ekonomiskos faktorus) varam šai ainai piešķirt arī piederības sajūtu valstij un lasīšanas kultūrai Latvijā? Kā mainījies „apjukumu laika” pieprasījums pēc autoritātēm? Tiktāl mēs aizrunājamies ar literātiem Ēriku Hānbergu un Osvaldu Zebri, šķirstot grāmatu „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos”.  Trešais autors ir Voldemārs Hermanis, bet savas atmiņas viņiem uzticējuši daudzi 90. gadu preses žurnālisti. Inta Lehmusa-Briede savējās noslēdz tā, kā varētu noslēgt arī šo grāmatu: „Tas viss ir tiesa, tikai man negribētos, ka 90. gadus pasniegtu kā medus maizi bez garozas. Tādas maizes nemēdz būt”. 90. gadi Latvijas presē ir laiks, kad valda gan jaunatgūtā preses brīvība un valsts, gan ekonomiska nestabilitāte un vēlāk – konkurences pieaugums. Preses nams kā teju visu preses žurnālistu darbavieta ar savu bohēmu un paradumiem; laikrakstu numuru nodošanas laiki un poligrāfiskās problēmas; ja

Vai Jānis Endzelīns ir parakstījies viņa ieskaišu grāmatiņā? Vai Iecavas kapos ir kapakmens viņa vectēvam? Tie gan ir tikai tādi konkrēti jautājumi par ukraiņu modernistu Maiku Johansenu (1895-1937). Savukārt jautājumi par literatūras ietekmēm, spēlēm ar žanriem, tēliem un lasītājiem nodarbina vēl ilgi pēc plānās, bet ļoti blīvās Johansena grāmatas aizvēršanas. Nosaukums vien ir tik sarežģīts, ka tā atcerēšanās prasa zināmu piepūli – "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici"(1930). Tulkotājai no ukraiņu valodas Mārai Poļakovai nācies eleganti žonglēt ar romāna varoņiem, vietām un literārām atsaucē, pat atdzejot, ko varēsit dzirdēt arī Radio mazajā lasītavā. Māra Poļakova lasīs ukrainiski, Gundars Āboliņš – latviski. Lai jūs nemulsina dīvainas zīmes tekstā, kuru autors ir dizainers Aleksejs Muraško, lai nemulsina ģeogrāfisko karšu trūkums, lai palīdz tulkotājas piezīmes un Jarinas Cimbalas eseja "Romāns ar ainavu". Izdevis "Aminori". Vēl tikai piebildes

Tā ir it kā Viļņa, it kā pilsēta, kurā ir daudzstāvu mājas, bet uz balkoniem ganās lopi, pie pastkastītēm ir maizes krāsns un dzemdības pieņem pirtī. Darbības laiks ir nenoteikts, bet galvenā varone ir Ona (ja viņa būtu latviete, tad būtu Anna). Lietuviešu mitoloģija un etnogrāfija, kas labi saprotama latviešiem, guļamrajonu ikdiena un rituāli, kuri caurauž maģiskā reālisma linaudeklu. Romāna „Mīļotie kauli” autore ir lietuviete Kotrīna Zīle, kuras iepriekšējās grāmatas jaunajiem lasītājiem „Samainītais” un „Dvēsele sviestmaižu kārbiņā” Daces Meieres tulkojumā jau izdotas latviešu valodā. Tagad pienākusi kārta pirmajam romānam pieaugušajiem „Mīļotie kauli”. Kotrīna Zīle (garais lietuviešu uzvārds ir daudz sarežģītāks) ir rakstniece, ilustratore, dizainere. Viņai pieder arī šīs grāmatas dizains ar mājas lodziņiem, bet ilustrāciju autors ir Bernards Burba, kura iemīļots motīvs ir trolejbusi, arī šajā grāmatā. Kotrīnas Zīles romānu „Mīļotie kauli” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Roz

Viņš bijis mākslinieks-inscenētājs ap 30 filmām, visvairāk strādāts kopā ar režisoriem Rolandu Kalniņu ("Es visu atceros, Ričards!”) un Aloizu Brenču ("Liekam būt", "Kas lietus un vēji sitas logā", "Ilgais ceļš kāpās"), taču bija arī filmas, kuras tika vai nu iznīcinātas vai palikušas tikai iecerēs, kā Rolanda Kalniņa "Jahta vārdā Žanna". Ko dara kino mākslinieks? Un cik spītīgam viņam jābūt? Ko nozīmēja filmai iziet cauri visiem padomju cenzūras sietiem? Iespējams, dažas atbildes atrodamas kinomākslinieka Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino”. Sākumā viņš tos rakstījis saviem bērniem un mazbērniem kā dzimtas stāstus, bet ar laiku arvien lielāku vietu ieņēma kino, tagad tā ir grāmata "Cits kino. Latviešu kino mākslinieka dzīve un darbs ". Gunārs Balodis bija arī gleznotājs. Gunāra Baloža meita Laila stāsta, ka grāmatā redzamas gandrīz visas Gunāra Baloža skices, jo lielākā daļa darbu (arī gleznas) gāja bojā ugunsgrēkā Rīgas darbnīcā, kur tie bija atvesti darbi arī no Cēsīm, lai gatavotos personālizstādei. Latv

Ārsts Aloizs Alcheimers un citāti no Komunistiskās partijas manifesta. Krieviskās un latviskās vienas ģimenes daļas. Dzīvokļi, ēdieni, jautājumi un atmiņas, arī tās, kuru vairs nav. Vēsturnieks Kaspars Zellis Ingas Žoludes romāna "Tēvs" pēcvārdā raksta, ka "varam grāmatā meklēt epizodes, kas uzjundīs mūsu pašu atmiņu, jo viena no laba literārā darba īpašībām ir būt par katalizatoru savas pieredzes pārdomāšanai". Un pat tad, ja tu atved no Londonas Šerloka Holmsa cepuri tēvam, ir jāpaiet laikam, lai pārkāptu pāri kādai viņa atbildei par karu… Iespējams, par šo grāmatu varēs rakstīt, ka tā ir vispersonīgākais Ingas Žoludes darbs. Tikpat ir iespējams, ka autore teiks, ka tā nav. Ingas Žoludes "Tēvu" izdevusi "Dienas Grāmata". Par grāmatu "Tēvs" Inga Žolude plašāk stāsta raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Itālijas dienvidiem ir īpaša vēsture, problēmas un paradumi, taču aiz Eboli, šķiet, pat Kristus nav ieskatījies… Karlo Levi romāns "Kristus apstājās pie Eboli" ir teksts, ko Ilmārs Zvirgzds ļoti gribējis tulkot, un tagad tas arī izdarīts, publicēts izdevniecībā „Aminori”. Autors Karlo Levi fašistu režīma laikā tika izsūtīts uz nomaļu ciematu, kur valda gan nabadzība, gan slimības, gan māņticība un gadsimtiem iesakņojušies aizspriedumi. Kaut arī izsūtītais gribētu savā trimdā netraucēti gleznot, ciematnieki ātri vien uzzina, ka viņš ir ārsts, tāpēc viņam nākas palīdzēt arī bez nepieciešamajiem medikamentiem. Vieta, kur viņu neviens netraucē, ir kapsēta. Karlo Levi (1902-1975) bija ārsts, rakstnieks, gleznotājs un antifašists, viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem Itālijas kultūras un politiskās domas pārstāvjiem, bet romānā "Kristus apstājās pie Eboli” (1945) Karlo Levi ir izcils vērotājs. Būs arī mazliet smieklīgi, bet tikai mazliet. Pēc romāna motīviem uzņemta arī Frančesko Rosi filma.  Raidījumu atbalsta

"Imigrantu pilsēta" ir Latvijā dzimušā Kanādas rakstnieka, kinorežisora un scenārista Dāvida Bezmozga stāstu krājums. Kaut arī vairākos stāstos rodas sajūta, ka viņš stāsta par sevi, tā tomēr gluži nav. Tā nav tikai ebreja sajūta Toronto, tā var justies jebkurš jebkurā pilsētā. Titulstāstā "Imigrantu pilsēta" ir šādas rindas: "„Pēcāk piezvanīju sievai, kas dzimusi Amerikā un uzaugusi bezrūpīgā Kalifornijas izšķērdībā. Noskrāpēt mašīnas un nozaudēt naudas makus viņas ģimenei bija gluži vai vaļasprieks. Es, savukārt, biju imigrantu bērns…" Bezmozga stāstos ir arī jautājumu uzdošana par saviem vecvecākiem, uz kuriem gan neviens īsti nevēlas atbildēt. Vēl kāda Bezmozga stāstu īpatnība - pabeigt stāstus ar nelielu dialogu, kas izmaina visa stāsta jēgu. Dāvids Bemozgis pagājušajā gadā ieguvis Latvijas pilsonību, jo viņa vectēvs dzimis pirmskara Latvijas Republikā. Pašlaik Bezmozgis māca filmu scenāriju rakstīšanu Hambera koledžā Toronto. Dāvida Bezmozga "Imigrantu pilsētu" no angļu valodas tulkojusi Anete Ivsiņ

Viņš šaubījās, apšaubīja meistarus, bet visvairāk - pats sevi. Viņš dienasgrāmatā aprakstīja idejas, kadrējumus, tēlus un ikdienas vērojumus. Lasīt Jura Podnieka dienasgrāmatas drukātā veidā tagad ir iespējams grāmatā Agra Redoviča sakārtojumā. Pašlaik tas ir laiks no 1975. līdz 1981. gadam. Dokumentālists Juris Podnieks toreiz vēl ir operators, kuram ir svarīgi pateikt pilnu patiesību un uzņemt savas filmas. Kinorežisore Anna Viduleja, kura kopā ar Antru Cilinsku veidoja dokumentālo filmu "Podnieks par Podnieku", tieši Jura dienasgrāmatās atrada atslēgu filmai, bet Gundars Āboliņš jau aizkadrā atcerēsies, kā tika noskatīties filmu "Vai viegli būt jaunam?", kad to skatījās komisija, lai izlemtu, vai filma rādāma publikai. Par pieccīņu, tēvu Borisu Podnieku, filmēšanas īpatnībām padomju Latvijas kinostudijā un ideju par Strēlnieku zvaigznāju – arī par to saruna ar Annu Viduleju. Jura Podnieka "Dienasgrāmatas" izdevuši "Latvijas Mediji". No "Aizliegtās zonas" līdz "Strēlnieku zvaigznājam". No zinātkāra māce

Mēs jau esam nofotografējušies uz laimi starp divām Zanēm Eniņām – viena ir ceļotāja un blogere, arī vairāku grāmatu autore, otra – mūsu radio kolēģe, Ziņu dienesta galvenā redaktore, arī tulkotāja no franču valodas. Šoreiz viņas ir braukušas kopīgā ceļojumā uz Senegālu, bet ceļotāja un blogere Zane Eniņa vēl turpināja ceļu arī uz Gambiju. Tagad izdota grāmata "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes". Vispirms gan viņas kopā vāca vīnogas Francijā… Šoreiz ceļojuma iniciatore bija žurnāliste Zane Eniņa, jo viņa gribēja redzēt Rozā ezeru Senegālā. Ezeru viņas gan redzēja, bet tas nemaz nebija rozā. Toties viņas redzēja zeltainu smilgu lauku, milzu kokus, piedzīvoja tirgošanos un viesmīlības īpatnības, baudīja pārsteidzošu Rietumāfrikas laikmetīgo mākslu. Zanes Eniņas grāmatu "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes" izdevusi "Zvaigzne ABC". Līdz šim izdotas viņas grāmatas "Nekaunīgais pingvīns", „Uz Aļasku un atpakaļ", „Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij", "Pārziemot Āzijā", k

Karls Ristikivi šo savdabīgo romānu (ja gribat - klejojumu) sācis rakstīt 1951. gada Vecgada vakarā. Igauņu trimdas rakstnieka Karla Ristikivi romāns "Dvēseļu nakts" sākas ar sajūtām par pēdējo Vecgada nakti, kad vieni līksmo, bet dažiem gribas pazust  vienatnē un klusumā. Un romāns beidzas, kad pulkstenis sit 12, taču mēs nezinām, cik daudz laika ir pagājis. Reins Rauds  gan raksta, ka neko nevajadzētu teikt ne par autoru, ne romānu, bet vienkārši lasīt, taču mēs ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu tomēr izlemjam, ka Radio mazā lasītava jaunajā gadā jāsāk ar nelielu stāstu par igauņu rakstnieku Karlu Ristikavi, kas latviešiem mazāk pazīstams kā igaunim Reinam Raudam. Romāns jau nosaukts par "Orfeju Stokholmā", tam veltīti daudzi pētījumi, arī par personāžu vārdiem, kas nav nejauši. Romāns "Dvēseļu nakts ieved kādā noslēpumainā namā, kas pilns ar dīvaini ģērbtiem, nepazīstamiem cilvēkiem, no kuriem daži sauc tevi vārdā. Varbūt tomēr pazīstami, tikai aizmirsti? Te nu gan katram savas interpretācij

Vectēva brāļa Alfrēda Drulles ar roku rakstītas atmiņas par bērnību Druvienas apkārtnē nonāca Ivara Drulles rokās. Tas gan nebija oriģināls, jo tas bija pazudis. Līdz mūsdienām bija nonākusi kserokopija ar miglainām, sliktas kvalitātes bildēm, tomēr tas bija sākums grāmatai. Tad ķērās klāt novadpētnieks Nils Treijs, lai šķetinātu radurakstus, notikumus, meklētu aizmirstus vietvārdus, zināmus un nezināmus cilvēkus. "Dravnieku māju stāsti" – tie ir Druvienas Drulles, Debesnieki, Tocupi un Kučuri, kuri dalās savās atmiņās, Alfrēda Drullas atmiņām pievienojas muzejā saglabātās Ērikas Zvejnieces un Artura Tocupa atmiņas, Ērika mātes Alises Debesnieces atmiņas, apcerējums par Kārli Kučuri, lai radītu pilnīgāku laikmeta ainu Druvienā. Tagad grāmatai pievienoti kultūrvēsturiski komentāri, fotogrāfijas un kartes. Sastādītājs un komentāru autors Nils Treijs raksta: "Mūsdienās, tāpat kā senākos laikos, Druvienas pagasta austrumu daļā stāv četras "Dravnieku" mājas – trīs no tām pašā Tirzas upes krastā un viena ir nedau

"Moooaaahhh! Mums ar Joahimu ir nācis pasaulē vēl viens bērns! Arī mammas ir vairākas: Kristīne Jurjāne, Gundega Blumberga, Sanda Rapa un Iveta Mielava!" Šis vētrainais ieraksts Gundara Āboliņa "Facebook" sociālajā kontā liek sarosīties gan tiem, kuri jau zina, ko nozīmē "Moooaaahhh!", gan tiem, kuri neko par to nezina, bet savukārt zina Jaunā Rīgas teātra izrādi "Kritiens augšup". Vācu aktiera Joahima Meierhofa grāmata "Var krist arī augšup" Gundara Āboliņa tulkojumā šoreiz dzīves un teātra nomocīto aktieri Joahimu aizved pie viņa mātes, kuras temps un apgriezieni ir apbrīnojami ik katrā darbībā - vai tā zāles pļaušana, masāža vai kūku cepšana. Joahimam neatliek nekas cits, kā mēģināt noturēties līdzi. Joahima Meierhofa "Var krist arī augšup” izdevusi "Upe tuviem un tāliem".   Raidījumu atbalsta:

Pola Boulza romāns "Debesu patvērums" ir iekļauts gadsimta romānu izlasē starp simts labākajiem 20. gadsimta angliski sarakstītajiem literārajiem darbiem. Trīs jauni amerikāņi bēg no kara un dodas vispirms uz Ziemeļrietumāfriku. Viņi satiek dīvainus cilvēkus, vietas un stāstus. Viņiem ir sarežģītas savstarpējās attiecības, reizēm nepatīk arābi, reizēm viņi tuksnesī apmaldās. Tēja tuksnesī var būt vienlaikus vīzija un arī beigas. Pola Boulza romānu "Debesu patvērums" no angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, kuram šoreiz vajadzējis konsultēties arī par arābu valodu. Viņš raksta: „Boulza valoda kā nospriegots dzīpars mūs vieno ar neizdibināmo Austrumu zemēs. Un ja arī meklējumi nekur nenoved, pareizo atbilžu nav, ir dots šis ceļojums un tās īpašās debesis, kas sargā un sedz." Autors Pols Boulzs ir amerikāņu rakstnieks, tulkotājs un komponists, ilgu laiku dzīvojis Tanžerā (Marokā). Vēl daži teikumi no romāna: "Parādās melna zvaigzne, tumšs punkts nakts debesu skaidrībā. Tumšs punkts un vārti uz atpūtu. Pasnied

Tajā pilsētā cilvēki dzīvo bez ēnām. Tajā bibliotēkā lasa senus sapņus ar īpašajām sapņu lasītāja acīm. Tā vismaz notiek Haruki Murakami fantāzijā "Pilsēta un tās nedrošie mūri". To var lasīt dažādos līmeņos, arī kā divu jauniešu satikšanās stāstu, bet arī citos - to saka romāna tulkotāja no japāņu valodas Ingūna Beķere. Pats Murakami grāmatas pēcvārdā raksta: "Par šī romāna kodolu kļuva stāsts, ko 1980.gadā publicēja žurnāls "Bungakukai" ("Literārā pasaule"). Tas bija vidēja garuma stāsts (vai arī pagarāks īsromāns). Manis uzrakstīties romāni visi ir izdoti grāmatās, tikai šis darbs nav iznācis ne Japānā, ne kādā citā zemē." Stāsts rakstniekam tomēr nav devis mieru, pēc 40 gadiem viņš to pārrakstīja un atgriezās "tajā pilsētā". Haruki Murakami romānu "Pilsēta un tās nedrošie mūri" no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, izdevusi "Zvaigzne ABC". Mūsu sarunā ir mazliet arī par japāņu valodas gramatiku, jo tas šeit svarīgi… Galu galā - kāds cilvēkam labums no ēnas un sapņiem? Raidījumu atbalsta: